“Ilgtermiņa risinājums, lai uzlabotu gaisa kvalitāti izglītības iestādēs, tā arī nav izveidots.” Šādu secinājumu ir izdarījusi Valsts kontrole par 2022.gadā skolās uzstādītajiem 13 tūkstošiem gaisa kvalitātes mērītāju.
Tomēr ir skaidrs, ka paši CO2 mērītāji gaisa kvalitāti neuzlabo. Lai panāktu rezultātu, nepieciešama sistēma: regulāri jāseko līdzi rādītājiem un, pamatojoties uz tiem, jāpieņem lēmumi un jāīsteno konkrētas rīcības.
Daudzviet energopārvaldnieki CO2 mērītāju rezultātus izmanto temperatūras un brīvdienu režīmu regulēšanai. Daudzās skolās skolotāji regulāri vēdina telpas, nodrošinot pieņemamu gaisa kvalitāti, bet citviet CO2 līmenis joprojām pārsniedz 1500 ppm. Kā norāda Valsts kontrole: “Šobrīd gaisa kvalitāte mācību vidē ir atkarīga no katras skolas un tās dibinātāja labās gribas, atbildības un finansiālajām iespējām.”
Tāpēc jautājums paliek atklāts: ko darīt ar uzstādītajām ventilācijas iekārtām? Kā rīkoties, ja ēku lietotāji sūdzas par gaisa trūkumu, lai gan mērījumi rāda, ka gaisa kvalitāte atbilst normām? Par to diskutējām arī seminārā ar energopārvaldniekiem, un šeit apkopotas galvenās atziņas.
Pašvaldības ēkas jau šobrīd var klasificēt pēc to apsaimniekošanas līmeņa jeb “vieduma” – no A līdz D klasēm. To nosaka standarts ISO LV 52120-1:2022 “Ēku energoefektivitāte. Ēku automatizācijas, kontroles un ēku vadības ietekme”.
Balstoties uz šo standartu, iespējams aprēķināt ēkas inženiersistēmu regulēšanas ietekmi uz potenciālo ietaupījumu (saite uz vienkāršotu aprēķina rīku dota zemāk). Piemēram, regulējot ventilācijas iekārtas izglītības iestādēs, enerģijas patēriņu var samazināt aptuveni par 26%. Taču daudzās pašvaldībās šādas iespējas netiek izmantotas.
Bieži pašvaldības pat precīzi nezina, kādas ventilācijas iekārtas ir uzstādītas ēkās un kādi ir to iestatījumi. Nereti trūkst dokumentācijas, vai arī informācija nav apkopota vienuviet.
Viens no risinājumiem ir veikt uzstādīto ventilācijas iekārtu auditu, kurā piedalās, piemēram, pašvaldības energopārvaldnieks un būvinženieris. Audita laikā pārbauda gan to, kādas iekārtas ir uzstādītas, cik bieži tiek veiktas apkopes, vai ir līgumi un apkopes žurnāli. Galvenais mērķis ir noskaidrot, kā iekārtas tiek darbinātas un vai esošais apsaimniekošanas modelis ir efektīvs.
Balstoties uz audita rezultātiem, pašvaldība var lemt, vai ļaut katrai iestādei slēgt līgumu atsevišķi vai arī izvēlēties centralizētu risinājumu. Piemēram, Salaspils pašvaldība jau otro reizi noslēgusi līgumu ar vienu uzņēmumu uz diviem gadiem. Tas reizi gadā apkopj lielās iekārtas un divas reizes gadā – mazās iekārtas, veicot arī filtru maiņu.
Risinājuma izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp ēku skaita un izvietojuma. Ja ēkas atrodas tuvu citai (kā Salaspilī), centralizēts risinājums ir izdevīgs. Ja ēkas atrodas līdz pat 50 un vairāk km rādiusā, vispirms jāveic kartēšana un izvērtējums.
Pašvaldībās ar lielu ventilācijas iekārtu skaitu būtu jāapsver speciālista piesaiste, kas pārstāvētu pašvaldības intereses un nodrošinātu efektīvu iekārtu darbību. Piemēram, Salaspils pašvaldība pieņēmusi darbā ēku sistēmu inženieri uz pusslodzi, kurš uzrauga ventilācijas iekārtu darbu un šahtu tīrīšanu ēkās.
Ne visur šāds speciālists ir nepieciešams, taču citviet noder “saimnieku saimnieks” – speciālists, kas kontrolē ēku saimnieku darbu. Šāds risinājums ieviests, piemēram, Kuldīgas pašvaldībā.
Paaugstinot izpratni par ēku lietotāju vajadzībām, pieaug arī izpratne par to, kā uzlabot viņu labbūtību. Nereti izskan argumenti, ka pašvaldībām trūkst līdzekļu vai kompetentu speciālistu, tomēr pieredze rāda – optimizējot resursu izmantošanu, iespējams panākt būtiskus ietaupījumus, īpaši ventilācijas iekārtu regulēšanas jomā. Ir jāsāk kaut vai tikai ar vienu ēku un jāizvērtē rezultāti. Iegūstot arvien lielāku pieredzi, palielināsies iespējas uzlabot esošo situāciju.
Pašvaldības ik gadu iegulda ievērojamus līdzekļus ēku atjaunošanā. Tomēr viens no svarīgākajiem secinājumiem ir šāds: ilgtermiņa izmaksu samazināšana sākas ar kvalitatīvu sagatavošanās darbu.
Projektējot ēku atjaunošanu, nereti tiek izmantota jau esošu projektu dokumentācija, neizvērtējot, kādi bijuši ieguvumi un trūkumi. Piemēram, bieži pirms atjaunošanas netiek veikti gaisa kvalitātes mērījumi (temperatūra, mitrums, CO2), lai noteiktu ēkas “vājās vietas”. Rezultātā pēc atjaunošanas problēmas saglabājas.
Protams, to īstenot nav viegli, jo projektus bieži nākas paveikt ļoti īsos termiņos, lai piesaistītu finansējumu. Tāpēc īpaša nozīme ir plānošanai un sistemātiskai rīcībai energopārvaldības sistēmas ietvaros, kā arī izpildvaras (izpilddirektora) aktīvai iesaistei šajos procesos.
Semināra materiāli (prezentācija un aprēķina rīks) ir pieejami šeit.
