Jautājums par to, vai energopārvaldības sistēmas sertifikācija ir nepieciešama, nav zaudējis savu aktualitāti kopš 2016. gada, kad tika pieņemts Energoefektivitātes likums. Likuma sākotnējā versijā prasība energopārvaldības sistēmu sertificēt bija obligāta tikai Republikas pilsētām, bet attīstītākajām pašvaldībām – sistēmu ieviest. Kopš 2023. gada augusta sertifikācijas prasības valstspilsētām nav mainījušās, bet tagad energopārvaldības sistēma ir jāievieš visām pašvaldībām.
Kāda ir atšķirība starp sertificētu un nesertificētu sistēmu?
Ideālā gadījumā pašvaldība, ieviešot energopārvaldību, seko starptautiskā ISO 50001 standarta prasībām. Atšķirība starp sertificētu un nesertificētu sistēmu būtu tikai faktā, ka pašvaldība, kura sertificē savu sistēmu, iziet cauri neatkarīgai pārbaudei par sistēmas ieviešanu un saņem ISO 50001 sertifikātu. Sertifikāts apliecina, ka pašvaldība ir ieviesusi sistemātisku pieeju enerģijas izmantošanas uzlabošanai un energoefektivitātes palielināšanai. Ar vārdu “sistemātisks” šeit saprot, ka visi plānotie soļi tiek nepārtraukti un vienoti ieviesti saskaņā ar energopārvaldības standarta prasībām.
Taču realitātē ideāli gadījumi ir reti.
Lai saņemtu un uzturētu sertifikātu, ir jāizpilda virkne prasību, ko pašvaldības, kas energopārvaldību ievieš, bet nesertificē bieži neizpilda, piemēram, neveic iekšējo auditu un/vai nesagatavo vadības pārskatu. Visbiežāk tas notiek pavisam cilvēcīgu apstākļu dēļ, jo ir daudz citu darbu. Gadījumā, ja sistēma ir sertificēta, šādas atrunas neatkarīgam auditoram nederēs un nepadarītie darbi visticamāk tiks klasificēti kā neatbilstības, kas būs jānovērš. Pretējā gadījumā pašvaldība nevarēs apgalvot, ka tai ir pilnvērtīga energopārvaldības sistēma.
Katram energopārvaldības sistēmas elementam ir nozīme. Pat šķietami mazsvarīgajiem, piemēram, protokoliem.
Saskaņā ar Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) datiem, Latvijā energopārvaldības sistēmu ir sertificējušas visas valstspilsētas, kā arī vismaz 8 novadi, bet vēl 18 novadi ir ieviesuši šo sistēmu bez sertifikācijas. Par 10 pašvaldībām nav pieejama informācija.
Pašvaldību pārstāvji bieži jautā, kādi ir argumenti, lai pārliecinātu politiķus piešķirt līdzekļus sertifikācijai? Patiesībā šie argumenti ir labi zināmi: samazinātas izmaksas par enerģiju, caurspīdīga uzskaite, skaidrāka finansējuma kārtība, skaidra atbildību sadale un citi. Tomēr tikpat svarīgi ir apsvērt, kāpēc sertifikācija varētu nebūt vajadzīga.
Daži energopārvaldnieki norāda, ka sertifikācija radīs papildu slodzi un sarežģīs ikdienas darbu, tāpēc uzskata, ka tā nav nepieciešama. Tomēr energopārvaldnieki no pašvaldībām, kurās sistēma ir sertificēta jau vairāk nekā piecus gadus (Bauska, Saldus, Jelgava, Jūrmala, Tukums u.c.), nepiekrīt šim viedoklim. Visbiežāk pašvaldību pārstāvji min, ka tieši, pateicoties tam, ka sistēma ir sertificēta, tiek sakārtota ne tikai patēriņa uzskaite, kas ļauj jebkurā mirklī šiem datiem piekļūt un tos izmantot, piemēram, pieteikumu sagatavošanā, bet ēku saimniekiem veidojas arvien lielāka izpratne un atbildības sajūta, ka paši ir saimnieki. Ar katru gadu rodas arvien jauni priekšlikumi un risinājumi, kā uzlabot kādus no sistēmas elementiem un virzīties uz priekšu. Kā precīzi seminārā par sertifikāciju norādīja Jūrmalas energopārvaldnieks: “Sertificēšana ir audits, kontrole un piespiedu mehānisms, kas liek mobilizēties gan energopārvaldniekam, gan darbiniekiem, gan vadībai”. Papildus tam, audita gaitā tiek sniegti arī ieteikumi uzlabojumiem.
Beigu beigās paliek jautājums: Cik daudzi no mums brīvprātīgi mobilizēs kolēģus un vadību, lai sistemātiski uzlabotu enerģijas izmantošanu un energoefektivitāti savā pašvaldībā? Sertifikācija nodrošina šo disciplīnu un galu galā veicina labākus rezultātus.